Tāpat kā visās lietās dzīvē, nav noteiktu kategoriju vai absolūtu definīciju. Tas pats notiek ar lepnumu, ko var izmantot labi vai slikti. Psiholoģijā ir definēti divi lepnuma veidi: pozitīvs un negatīvs . Pozitīvu lepnumu sauc par pašcieņu, savukārt negatīvo lepnumu sauc par lepnumu.
Pirmais ir nepieciešams, lai justos droši un dzīvotu līdzsvarotu dzīvi, pienācīgi novērtētu sevi, atrastu savu vietu pasaulē un lepotos ar to; tas viss ir absolūti veselīgi. Otrs lepnums, tas, kas mūs attālina un nostāda augstāk par pasauli, ir lielākais konfliktu izraisītājs un spēj ar tiem piesātināt mūsu dzīvi.
Lepnuma negatīvā puse tiek definēta kā pašcieņas pārmērība un savu nopelnu novērtējums, tāpēc subjekts uzskata sevi par pārāku par citiem. Šāda veida lepnums neļauj mums atpazīt savas kļūdas un tās labot un padara pazemības trūkumu acīmredzamu.
Pazemība, lepnuma pretstats, ļauj mums pieņemt atvērtu, elastīgu un uzņēmīgu attieksmi, lai uzzinātu visu, ko mēs vēl nezinām. Lepni cilvēki nodod garīgu nogurumu viņu dēļ ego nesamērīgi sūdzas par indivīdiem par savas valsts laika situāciju utt. Tas neizbēgami liks viņiem pārlēkt no viena konflikta uz otru.
Ja lepnums netiks ierobežots, tas būs mūsu lielākais sods
(Dante Aligjēri)
Kad lepnums kļūst par augstprātību
Termins superbia cēlies no tāda paša nosaukuma latīņu vārda
Lepnums, kas liek mums justies pārākiem katru reizi, kad salīdzinām sevi ar kādu, norāda uz mazvērtības kompleksu. Šeit rodas augstprātība, ar kuru mēs vēlamies pierādīt, ka mums vienmēr ir taisnība. Mēs arī izmantojam iedomību, vicinot savus nopelnus, savus un tikumus panākumus .
Šie cilvēki var būt ideoloģiski ļoti neiecietīgi, turoties pie vienas pozīcijas un nepieļaujot jebkādu ārēju pienesumu . Viņu uzņemšanas spējas ir ļoti zemas, un viņi izrāda spēcīgu pretestību lūgt piedošanu un mainīties: viņi nemaz nedomā par pārmaiņām, jo uzskata, ka jau visu dara perfekti.
Viņi rada rūdījumu un emocionālu distanci un diez vai aizmirsīs kādu pārkāpumu. Šīs īpašības ierobežo viņu starppersonu attiecības.
Lepnums nekad labprātīgi nenokāpj no sava augstā pjedestāla, bet agri vai vēlu no tā nokritīs.
(Fransisko de Kvevedo)
Godīgums, lai uzvarētu mūsu lepnumu
Godīgums sākumā var būt ļoti sāpīgs, bet tas ātri kļūst par atbrīvošanās avotu. Tas ļauj mums stāties pretī patiesība par to, kas mēs esam un kā mēs attiecamies pret savu iekšējo pasauli. Tā mēs sākam ceļu, kas mūs ved uz mūsu emocionālo labklājību; šī tikuma izkopšanai ir daudz terapeitisku efektu.
Pirmkārt, mazinās bailes pazīt sevi un stāties pretī savai tumšajai pusei. Tas arī neļauj mums turpināt valkāt masku, ar kuru iepriecināt citus un tikt pieņemtiem mūsu sociālajā un darba vidē. Šī īpašība arī neļauj mums slaucīt zem paklāja savus emocionālos konfliktus.
Godīgums dod mums spēku apšaubīt sevi, identificējot nepatiesību un melus, kas mūs apdraud kā kārdinājumus no iekšpuses. Godīgumam integrējoties mūsu būtībā, mūsu lepnums pazudīs, jo mums vairs nebūs jāspēlē lomas, lai radītu sevis tēlu, kas neatbilst realitātei.
Godīgums ir pirmā nodaļa gudrības grāmatā.
(Tomass Džefersons)
