Pēc 82 intensīvas dzīves gadiem 2016. gada 7. novembrī Leonards Koens mūs pameta. Vienā no viņa pēdējām intervijām laikrakstam The New Yorker mākslinieks atklāja, ka apzinās, ka viņa sirds drīz beigs pukstēt, tomēr paziņoja, ka ir gatavs stāties pretī nāvei. Vienīgais, ko viņš lūdza, bija dzīvot pietiekami ilgi, lai pabeigtu pēdējo iesākto darbu.
Tikai dažus mēnešus iepriekš Nobela prēmija literatūrā tika piešķirta Bobam Dilanam, izraisot satraukumu tajos, kuri ne velti apgalvoja, ka patiesais ģēnijs, kas spēj sapludināt mūziku un dzeju, ir neviens cits kā pats Koens. Ja kāds būtu pelnījis tādas vērtības balvu, neko neatņemot Dilanam, tad tas bija Leonards un viņa dziesmu teksti. Šodien, kad viņa sirds vairs nepukst, mēs, kam bija paveicies zināt viņa mūziku, uzskatām, ka tas būtu bijis lielisks un pelnīts veltījums.
Šajā mūsu mazajā telpā, kas šodien ir nedaudz skumjāka viņa aiziešanas dēļ, mēs vēlamies kopā ar jums izrādīt viņam savu cieņu.
-Leonards Koens-
Dzīve, kas pilnībā veltīta mūzikai un dzejai
Pēc dzimšanas kanādietis un pēc izvēles liels Lorkas cienītājs, savos dziesmu tekstos viņš mēdza pievērsties tādām tēmām kā seksualitāte, reliģija, politika vai izolācija, bet galvenokārt mīlestība. Sajūta, ko viņa vārdi raksturo kā juteklisku, erotisku un uzmācīgu kails ķermenis no sievietes. Mīlestība viņa tekstos neietver sēras pēc zaudējuma – viņa ir mīlestība, kas dziedina un ārstē.
Neskatoties uz debiju karjerā ar akustisko ģitāru, tikšanās ar spāņu ģitāristu lika viņam iemīlēties akordos, kas var plūst no klasiskā. Vēl viens no viņa atskaites punktiem bija Leitons, par kuru viņš teica, ka es viņam iemācīju ģērbties, viņš man iemācīja dzīvot mūžīgi.
Pēc tam, kad viņš bija atstājis gandrīz neveiksmīgu universitātes pieredzi Ņujorkā, viņš pats runāja par to kā par kaislību bez miesas, mīlestību bez kulminācijas; Vēlāk viņš atgriezās Kanādā, precīzāk, Monreālā, kur apvienoja dzeju ar citiem gadījuma darbiem, kas ļāva viņam izdzīvot.
Nenogurstošais ceļotājs atrada to, kas izrādīsies viņa dzīves mīlestība Hidras salā Egejas jūrā . Marianna Ihlena viņa tikko bija šķīrusies no norvēģa Aksela Jensena, ar kuru viņai bija bērns. Šķiet, ka sieviete raudājusi kādā pārtikas veikalā Hidras ostā, kad viņai aiz žēluma piegājis svešinieks un aicinājis pievienoties saviem draugiem. Tas bija Leonards Koens, un viņš sāka aizraušanās idilli, kas ilgs septiņus gadus.
Patiesībā dziesma Tik ilgi Marianna sākotnēji tam bija nosaukums Nāc, Marianna un tas bija dziedātājas aicinājums mēģināt vēlreiz. Mīlestība, kas nekad nebeigtos tik dziļa kā tā, kas jūtama pret vārdu – dzejas vai literatūras formā mūzika .
Pagājušā gada jūlijā Marianna nomira no leikēmijas, atstājot Koenā tukšumu, ko viņam nekad neizdevās – ne arī netiecās – aizpildīt. Ziniet, ka esmu tik tuvu jums, ka, izstiepjot roku, jūs varat sasniegt manējo dziedātājs rakstīja vēstulē, kas veltīta viņa dzīves sievietei.
Astūrijas princeses balva un viņas redzējums par dzeju
Kad viņam 2011. gadā tika piešķirta Astūrijas princeses balva, Koens teica runu, kas ir palikusi iespiesta visos dzejas cienītājus. Ar savu eleganto kleitu viņa lieliski smaidīt
Kā tas nākas? Mākslinieks domāja, ka tā ir dzeja, kas viņam radās, un tāpēc viņam nav varas pār to. Šajā ziņā ar savu īpašo ironiju . Tāpēc Koens daļēji atzinās, ka uzskatīja sevi par pazemīgu šarlatānu saistībā ar balvu, kas bija jāpiešķir lietas būtībai, nevis personīgajiem nopelniem.
Nopelni vai nē, bet skaidrs ir tikai tas, ka viņa darba kvalitāte ir neapšaubāma un ar savu darbu viņš mums ir dāvājis dāvanu, ko mēs visi esam varējuši izbaudīt. Savā īsajā runā viņš arī pastāstīja, ka viņam jau 40 gadus pieder spāņu ģitāra un kā viņš izjutis vēlmi to pasmaržot pirms došanās uz Spāniju. Viņš arī teica, ka smaržojot, radās sajūta, ka koks nekad nemirst...
Ar saviem darbiem un ģenialitāti viņš noteikti kļuva par koku mūsu sirdīs, kurā viņš dzīvos mūžīgi.
