Mēs varam kādu palaist garām, just nostalģiju par visu, ko piedzīvojām ar cilvēku, kuru mīlējām, mēs varam vēlēties, lai šīs atmiņas atkārtojas, atkal kļūt emocionāli vai turpināt uzdot sev virkni jautājumu: kāpēc tas beidzās? Vai tas varēja notikt citā veidā? Kas būtu noticis, ja..? Taču šī nostalģija ne vienmēr nozīmē, ka mēs vēlamies, lai attiecīgā persona atkal atgrieztos pie mums.
Var būt grūti kādu palaist garām, dažreiz šo sajūtu var pavadīt arī sāpīgas sāpes, jo nostalģija liela daļa no tā, kas atgriežas pie mums šajā garīgajā ceļojumā pagātnē . Tomēr ir iemesls, kāpēc tas viss ir beidzies, un attāluma ievērošana palīdz izvairīties no kārdinājuma atgriezties, jo dziļi sirdī mēs to īsti negribam darīt.
Mēs varam palaist garām cilvēku vai stāstu, kas mums bija, tas ievērojami maina atmiņas nozīmi. Dažreiz mēs nevēlamies, lai cilvēks atgrieztos pie mums, bet tikai lai vēsture atkārtojas, un tas nedrīkst notikt ar vienu un to pašu cilvēku. Stāsts un Piedzīvotās sajūtas šoreiz varbūt daļēji var atkārtot ar jaunu ceļabiedru .
Ir cilvēki, kuri mūsu dzīvē parādās uz ierobežotu laiku, viņi mums sniedz pozitīvas un negatīvas lietas, un ar to arī beidzas ceļš, kuru mēs ar viņiem dalījāmies. Kad mums kāds pietrūkst, ir labi atcerēties, ka stāstam ir divas puses un mūsējā turpinās būt tur un tieši pateicoties tam mēs varam turpināt baudīt saldo aromātu tajos brīžos, kas padara to īpašu.
Mēs nekad neatgūsim tos, kuri ir aizgājuši, pat ja viņi atgriezīsies
Šeit svarīga kļūst atšķirība starp sajūtu trūkums par personu vai atmiņām. Kad stāsti beidzas, nav ko darīt, un pat tad, ja mēs vēlamies visu atkārtot ar vienu un to pašu cilvēku, tas nekad nebūs tā, kā bija . Cilvēki nobriest, aug, attīstās, un tāpēc mēs nekad neatgriežamies tajā pašā punktā.
Sākt no jauna ar kādu, kuru jau pazīstam, ar kuru mums jau ir kopīga pagātne, vai kādu, ar kuru mēs cenšamies atkārtot citā periodā jau pieredzētus mirkļus, nozīmē, ka sāksim no cita punkta, tāpēc mēs varam nedzīvot vai nejust to pašu, ko kādreiz.
I atmiņas ko esam savākuši, atstāsim tur. Izbaudīsim labo garšu, ko viņi mums atstāja Ļausim viņiem atkal likt par sevi manīt, aizverot acis, ļausim acis piepildīties ar asarām brīžos, kad domājam, ka to brīžu vairs nav, bet jutīsimies laimīgi par to, ka esam tos izdzīvojuši un kaut kādā veidā turpinām tos paturēt sevī.
Mēs katrs esam savas atmiņas, un tāpēc mums tās ir jāpiedzīvo šādi. Kad mums kāds pietrūkst, dzīvosim tā. Bet, ja viņi mūs sāpina, kad viņi atgriežas, tad atstāsim viņus tur, neizliksimies, ka atceramies un neuzspiedīsim kaut ko, kas vairs nav. Varbūt mums kāds pietrūkst, bet nevēlamies, lai viņš atgrieztos.
Pietrūkst kāda cilvēka, tas nozīmē piepildīt mūsu mirkļus ar atmiņām
Jo trūkst šī būtības atmiņas Stāstu piedzīvojumu brīži ir dzīves, bet arī pagātnes dzīves pilni . Nebūtu labi stāvēt uz vietas. Mums ir savas pagātnes lietas, kas mums pietrūkst, taču mums ir vēl daudz kas priekšā, lai turpinātu piepildīt savas atmiņas.
Apturēsim un turpināsim, ja tāds bija mūsu lēmums ārpus nostalģijas. Beigsim būt pilni ar pagātne un atvērsim acis uz to, kas mūs sagaida. Pagātnes cilvēki paliks iespiesti mūsu atmiņās un emocijās, bet cilvēki, kuri gaida, lai sāktu staigāt ar mums, nevar sagaidīt, kad atvērsim rokas.
Būt drosmīgam nozīmē arī atkal ticēt un turpināt palaist garām bet uzdrīkstēties ar jauniem cilvēkiem dodiet citiem iespēju aizpildīt robus, ko tagad jūtam kāda trūkuma dēļ. Bet galvenais – atrast cilvēkus, kas mūs piepilda un kuri turpina dot mums jaunas lietas, kas neizdzēš atmiņu, bet dod iespēju radīt jaunus stāstus.
