Dažreiz dzīve mūs sāpina… un dažreizhitstik spēcīga, ka piecelties šķiet grūti. Un tas ir pareizi kad dzīvojam a pieredze sāpīgi, ka jūtamies kaut kā virzīti uz intensīviem emocionāliem procesiem . Procesi, kuros nonācām situācijas inerces dēļ, bet kuri prasa daudz spēka, lai no tiem izkļūtu. Pretējā gadījumā jūs galu galā pārņem rūgtums un sāpes.
Paliecietbloķētspatiesībā sāpēs tā ir personīga izvēle. Un kā šis iestrēdzis ciešanās mēs izvairāmies no iekšējā ceļojuma, kas beidzas ar pieņemšana ar sapratnes mierīgumu un personīgo evolūciju .
Sāpes nav domātas, lai liktu mums ciest. Sāpes kalpo, lai padarītu mūs apzinātus. Un, kad esat pie samaņas, nelaime pazūd
-Ošo-
Sāpes ir neizbēgamas, ciešanas nav...
Gan sāpes, gan ciešanas ir daļa no dzīves . Jāatzīmē, ka daudzas reizes mēs lietojam šos divus terminus kā sinonīmus. Tomēr, lai tos pareizi pārvaldītu, ir svarīgi saprast atšķirību.
Sāpes savā psiholoģiskajā dimensijā ir emocijas, kas var rasties noteiktu situāciju vai problēmu klātbūtnē. Tam ir ietekme uz fizisko, emocionālo un garīgo līmeni un ilgst līdz brīdim, kad cilvēks, kas no tā cieš, spēj atgūties. Šajā ziņā sāpes nozīmē pieņemšanu un saskarsmi ar to, ko mēs jūtam . Jāsaka arī, ka sāpju ilgums ir proporcionāls notikuma nozīmīgumam, kas mums tās izraisījis.
Kad tas ir pagājis, mēs mēdzam aizmirst sāpes. Jebkurā gadījumā zinātnes progress, pateicoties anestēzijas līdzekļiem un pretsāpju līdzekļiem, ir padarījis mūs mazāk pieradinātus pie sāpēm nekā mūsu senči. Tas attaisno faktu, ka mēs no tā baidāmies arvien vairāk.
Ciešanas no savas puses sniedzas nedaudz tālāk. Kad mēs nespējam pieņemt realitāti un turpināt savu dzīvi normāli, parādās šeit ciešanas . Šis stāvoklis vairākkārt novedīs pie domām un emocijām, kas padarīs mūs nelīdzsvarotus un var padarīt mūs slimus. Tāpēc ciešanas kļūst par bezjēdzīgām sāpju sekām.
Ziemas vidū es beidzot uzzināju, ka manī ir neuzvarama vasara
-Alberts Kamī-
Jāsaka, ka ciešanas tas iegūst daudz lielāku intensitāti un ilgst daudz ilgāk nekā emocionālās sāpes, jo tās var turpināties bezgalīgi . Piemēram, bēdas ir neizbēgamas, kad tu zaudē mīļoto. Ja šī brūce nedzīst un neaizveras, rodas ciešanas, kas neļauj pieņemt un augt.
Izaugsme caur sāpēm
Pēctraumatiskā izaugsme notiek, kad cilvēks pieņem notikušo un rekonstruē savus uzskatus . Šis ir process, kas līdzīgs mājas atjaunošanai pēc zemestrīces. Pēc sāpīga notikuma mums ir iespēja padomāt par to, kā mēs vēlamies atjaunot savu dzīvi.
No otras puses, šie jaunie uzskati, kurus mēs pievienojam saviem garīgajiem modeļiem, veicina attīstību noturība . Tāpat šī atjaunošanas procesa laikā mēs parasti atklājam savas stiprās puses un aspektus, kas mums iepriekš nebija zināmi.
Meklējiet sevī vietu, kur ir prieks, un šis prieks izdzēsīs sāpes
- Džozefs Kempbels-
Patiesība ir tāda vienīgais, kam ir spēks mūs radīt nelaimīgs tā ir mūsu attieksme . Psihoterapeite Džoana Garriga uzskata, ka jebkurš zaudējums var tikt pārveidots par iespēju izaugt kā cilvēkiem, atvieglot sevi un atbrīvot sevi no pieķeršanās un identificēšanās.
Lielais risks, ar ko saskaras sāpīgu procesu laikā, ir tos nepārvarēt un nostabilizēties eksistenciālās pozīcijās, kas rada ciešanas: sūdzība upura statuss atriebība, stingrība, lepnums... Šajā ziņā jāatzīmē, ka sāpes ir esībai raksturīgs process un ir svarīgi augt, lai saprastu, ko piedzīvojam, lai no tām gūtu lielāku bagātību.
Man dzīvē ir paveicies, nekas man nav bijis viegli
- Zigmunds Freids-
Un pa ceļam jūs mācāties…
Mēs īpaši mācāmies no tā, kas ir sāpīgs un galu galā var izraisīt ciešanas. Kad mēs saskaramies ar vislielākajām sāpēm sirdi plosoši apzināsimies savu trauslumu bet tajā pašā laikā mēs atrodamies situācijā, kas vairāk nekā jebkuram citam ļauj uzzināt mūsu diženumu. Mūsu vērtība.
Un tieši ceļojuma laikā tu uzzini, ka viss mainās un ka saule vienmēr spīd no jauna pēc tam, kad debesis ir apmākušās ar jaunu rītausmu skaistumu un spēku. Tagad mēs atklājam spēku, kas mūsos ir, pārvarot sāpīgu ceļu un inerci, kas lika mums tam sekot.
Sāpju ceļā arī novērojams, ka no haosa vienmēr rodas jauna kārtība . Jauna kārtība, kurā ir mācība un pieredze, lai turpinātu virzīties uz priekšu ar lielāku vieglumu, ar lielāku gudrību, ar lielāku rāmumu un apziņu par to, ka sāpīgajiem periodiem ir potenciāls būt lielu transformāciju periodiem... un kāpēc gan ne ar lielām iespējām.
Jaukākie cilvēki, ko esmu satikusi, ir tie, kas tur satikušiessakāviciešanas, cīņa, zaudējumi, un viņi ir atraduši savu ceļu, kā piecelties no bezdibeņa
- Elizabete Kīblere Rosa-
