Dažādas emocionālās krīzes fāzes ir normāli iekšējā līdzsvara atjaunošanas posmi . Kritisku situāciju nevar atrisināt vienas nakts laikā, bet pirms tās pilnīgas atrisināšanas ir jāveic virkne darbību.
Katru fāzi veido atbildes, kas, lai gan sākotnēji nav vispiemērotākās, reaģē normāla reakcija . Tādējādi tas neļaus pacientam piespiest situācijas vai reakcijas, tā vietā dodot priekšroku to dabiskajai plūsmai, kad psihologa iejaukšanās vairs nav nepieciešama.
Emocionālās krīzes laikā notiek pamatīgs satricinājums, kas neskar tikai vienu emocijas bet arī izziņa un uzvedība. Ar šīm telpām subjektam ir grūti skaidri domāt ka jūs atrodat risinājumus vai varat palīdzēt citiem.
Krīzes veido jūsu dzīvi. Kad viņi ierodas, jūs atklājat, kas jūs patiesībā esat.
-Alans K. Čalmers-
Emocionālās krīzes stadijas
1. Paralīze
Emocionālā krīze ir situācija, kuras laikā notiek negaidītas izmaiņas, kas padara visu par to nestabilu vai nenoteiktu nākotne . Emocionālas krīzes gadījumā viena vai vairākas realitātes izraisa subjektīvu satraukumu un īslaicīgi iznīcina spēju reaģēt.
Emocionālās krīzes stadija ir paralīze kas pārstāv veselīgu aizsardzības mehānismu. Dabā visi dzīvnieki paliek nekustīgi, kad tie jūtas apdraudēti, īpaši, ja briesmas nav zināmas. Paralīze ir apjukuma izpausme, jo īpaši situācijas pēkšņa rakstura dēļ.
2. Nenoteiktība
Pēc sākotnējā izbrīna brīža rodas nenoteiktības stāvoklis, ko raksturo klātbūtne ciešanas un nemiers . Subjekts sāk saprast, kas notiek taču tas vairāk koncentrējas uz apdraudējuma mērogu, nevis uz to novēršanas un pārvaldības instrumentiem.
Šajā fāzē parādās apjukuma stāvoklis dimensija, kas ir dziļi saistīta ar tādām jūtām kā dezorientācija, grūtības atpazīt emocijas, nesakārtotas idejas un ierobežota izpratne. Pārsvarā ir dezorientācijas sajūta un vienlaikus draudi no realitātes.
3. Ielaušanās
Emocionālās krīzes gadījumā ielaušanās fāze ne vienmēr notiek, lai gan vairumā gadījumu tā notiek. Īpaši šī pieredze izpaužas dziļas vai vitāli svarīgas krīzes gadījumos. To raksturo neracionālu baiļu parādīšanās un sāpju sajūtas saasināšanās.
Šajā fāzē subjekts noslēdzas sevī un nereaģē, tomēr nepārstāj domāt par krīzi, kuru viņš piedzīvo. Ar šādu garastāvokli viņš sevī ietver idejas, kas saistītas ar iespējamo nākotnes briesmu pārvērtēšanu, traģiskiem tēliem un spēcīgu bezpalīdzības sajūtu.
Parādās tā sauktās uzmācīgas domas tas ir, tēli vai idejas, kas spontāni, piespiedu veidā atkārtojas prātā. Tās ir nepatīkamas vai biedējošas domas, kuras vēlaties novērst bez panākumiem. Ielaušanās ir emocionālās krīzes akūtākā fāze.
4. Emocionālās krīzes apstrāde un atrisināšana
Nepavisam nav viegli izkļūt no emocionālās krīzes bez ārēja elementa iejaukšanās . Draugs, grāmata, padoms, psihoterapeits var kļūt par to noteicošo faktoru pārejā no šoka stāvokļa uz nākamo, kas ļauj apstrādāt notikušo, lai tiktu ar to galā.
Jums ir nepieciešams līdzeklis, lai izteiktu sevi jūtams diskomforts Mutiski vai rakstiski un ir līdzeklis, lai sāktu sakārtot idejas, emocijas un sajūtas. Faktu stāstījuma veidošana ir būtiska, lai kontrolētu situāciju un sāktu to izprast.
Mums ir jāizceļ sāpes, lai tās pakāpeniski apzinātos. Kad tas notiks, persona būs izveidojusi reālistiskāku priekšstatu par situāciju un būs identificējusi personīgos rīkus, kas ir viņu rīcībā, lai to risinātu. Pēc šīs apstrādes fāzes nāk izšķirtspēja, kas nav nekas cits kā veselīga prāta stāvokļa atgūšana.
Daudzos gadījumos bez eksperta palīdzības cilvēks var ilgstoši palikt iesprostots kādā no emocionālās krīzes fāzēm. Sazināšanās ar psihologu ir vairāk nekā piemērota, jo tā ir derīgs atbalsts, lai ātrāk un veselīgāk tiktu galā ar visu.
