Neatkarīgi no kļūdām, kuras pieļāvām laikos, kas salauza mūsu sirdis... lielākā kļūda ir pārtraukt mēģināt. Pagātni nevar izdzēst, tā paliek neredzama, lai brīdinātu mūs kā trauksmes zvans, kad apstākļi kļūst draudīgi, bet, raugoties uz priekšu, mēs atklāsim jaunas nākotnes iespējas. Neļausim vilšanās kavēt mūs no jauna atrast mīlestību.
Mēs atveram savas sirdis, kad to jūtam brūces viņi ir dziedināti. Mēs nebeidzam censties, mēs meklējam sev labāko, kas padara mūs laimīgus un, kad tas ir, mēs par to rūpējamies. Nav nekā tāda kā mīlēt.
Tā teikts neaizmirsīsim to emocionāls čemodāns
Aizvērt durvis mīlestībai piedzīvoto ciešanu dēļ vai pārstāt uzticēties citiem nodevības dēļ nozīmē vienkārši pamest un ļauties apstākļiem. Mēs aizmirstam, ka mīlestība ir labākais līdzeklis pret sāpēm.
Vai mīlestība ārstē?
Vai mīlestība visu izārstē? Varbūt nē, varbūt jā, kas zina... Bet mēs varam būt pārliecināti par vienu lietu: ja mēs nemēģināsim, mēs nekad neuzzināsim. Ja mēs slēpjamies, mēs aizveramies, baidoties no pagātnes rēgiem vai tāpēc, ka uzskatām, ka tādi ir mēs izvairāmies no mīlestības pagātnes stāstu dēļ mēs kaut kā turpināsim tos uzturēt dzīvus.
Tas nav viegli; turklāt, jo lielāks būs uzkrātās negatīvās pieredzes skaits, jo cietākas kļūs mūsu bruņas. Mums var būt nepieciešams
Laiks mums dos jaunas iespējas, ja vien būsim ar mieru tās izmantot. Mīlestība ir tur ārā. Katrs zina, kā to atrast savā veidā citos cilvēkos vai citās vietās. Patiesībā tam nav jābūt Mīlestība dažiem pat mīlestība pret mūziku ļauj noticēt citai nākotnei, mīlestībai pret bērniem, draugiem, ceļojumiem... Mums pašiem jāatklāj, kas mīlestība liek mums redzēt nākotni savādāk.
Mīlestība ir pagātnes izpratne
Pēc tam, kad tas ir atrasts un smagi strādājis, lai tas augtu, ir svarīgi saprast, ka ar mīlestību vien nepietiek mums arī jāsaprot. Katrs cilvēks nes sev līdzi savu stāstu, tāpēc dažiem nepieciešams vairāk laika nekā citiem.
Mīlestība neizdzēš, bet dod iespēju uzgleznot kaut ko jaunu un ar tādām krāsām, kādas mēs vēlamies. Mēs esam mākslinieki.
Pagātnes pēdas mūs pavada un šī iemesla dēļ padara mūs par to, kas esam pašreizējā brīdī. Mūsos slēpjas iespēja piešķirt tām jaunas nozīmes un gūt no tām peļņu. Neaizmirsīsim, ka, pateicoties viņiem, mēs varēsim veidot jaunu pieredzi.
Neļausim pagātnei būt vienīgajam elementam, kas mūs nosaka, dāvāsim sev jaunas lietas iespēja mēs saprotam un jūtamies brīvi mēģināt vēlreiz. Var jau būt, ka mīlestība neizdzēš to, ko esam piedzīvojuši, taču tā noteikti piešķir nākotnei jaunu nozīmi.
