Konfūcijs teica, ka pieļauj kļūdu un neizlabo: tā ir īstā kļūda. Ja mēs sekojam šim argumentam, ir dabiski uzdot sev jautājumu: vai mēs noliedzam savas kļūdas, vai mēs no tām nemācāmies? Vai kļūdas noliegšana ir pirmais šķērslis tās negatīvo seku novēršanai?
Galu galā, ja mēs sakām, ka tas nebiju es, frāze, kas bieži vien ir skaidra iespējamās atbildības noliegšana, vai mēs varbūt nemēģinām attaisnot kļūdu? Un vai tā attaisnošana nav viens no daudzajiem veidiem, kā to neatzīt? Tātad attaisnojums ir arī noliegums?
Man patīk manas kļūdas, es nevēlos atteikties no saldās brīvības kļūdīties.
-Čārlijs Čaplins-
Kas notiek, ja mēs noliedzam savas kļūdas?
Kad mēs noliedzam mūsu kļūdas, kad mēs daudzas reizes nedziedam mea culpa, ko mēs cenšamies darīt, ir nolikt distanci starp notikušo un tā sekām. Taču nevar noliegt, ka šis attālums mums apgrūtina mācības no notikušā . Tas atņem mūs no iespējas pārvērtēt šo procesu un noteikt kļūdas.
No otras puses, šis attālums var arī likt mums atviegloti nopūsties, vismaz sākumā . Atvieglojums, kas tomēr pārvērtīsies trauksme gadījumā, ja mēs saskaramies ar tādu pašu izaicinājumu . Kad mēs ieliekam rokas matos, jo neesam ieguldījuši pietiekami daudz enerģijas, lai novērstu savus trūkumus.
Piemēram, ja birojā, kurā strādājam, mums ir jāsazinās ar klientu citā valodā un mēs kā vadītāji nepieņemam lēmumu uzticēt šo uzdevumu kādam, kurš spēj brīvi sazināties (vai uzlabot mūsu līmeni šajā valodā) diez vai mēs to uzņemsimies par savu atbildību . Patiešām, ļoti iespējams, ka komunikācija nebūs veiksmīga pirmajā reizē un arī turpmākajās reizēs.
Papildus problēmu radīšanai nākotnei mēs atsakāmies no uzdevuma padziļināti analizēt savas kļūdas, jo nevēlamies tās atzīt tā ir attieksme, kas ir šķērslis sevis izzināšana . Kad mēs atsakāmies no šī procesa, mēs arī atsakāmies uzņemties atbildību par sasniegtajiem panākumiem. Mēs ignorējam tik daudz mūsu trūkumu, cik mūsu spējas, un tādā veidā mēs nevarēsim tos uzlabot.
Veidi, kā noliegšana neļauj mums mācīties no kļūdām
Šajā brīdī ir vērts atcerēties pētījumu, ko veica pētnieki no Kalifornijas universitātes un Ņujorkas. Šis pētījums atklāja, ka un samazina mūsu izaugsmes potenciālu.
Lai izdarītu šos secinājumus, zinātnieki analizēja tūkstošiem profilu, mēģinot identificēt personība dominējošā atkarībā no reakcijas, kas cilvēkiem bija, saskaroties ar savām kļūdām.
Pētījums sniedza ziņkārīgus un interesantus rezultātus . Faktiski pētnieki ir aprēķinājuši, ka 70% iedzīvotāju var lieliski iedalīt trīs lielās grupās atkarībā no viņu reakcijas uz kļūdām:
Tā ir kāda cita vaina
Bērniem tik raksturīgu frāzi, klasisko tā nebiju es, turpina lietot liels skaits pieaugušo. Tas nozīmē, ka kad viņi pieļauj kļūdu, viņi nolemj noliegt savu atbildību un attiecināt to uz citu personu.
Vainot savas kļūdas kādam citam, tas kaut kā tās noliedz. Tā kā šie cilvēki nav pietiekami nobrieduši, lai tos atpazītu viņi pat nespēj uzlabot savas kvalitatīvās iekšējās zināšanas . Viņi parasti izvēlas attieksmi viktimists viņi nespēj uzņemties atbildību un viņiem trūkst konstruktīvu kritēriju attiecībā uz pašu faktu.
Nekas nenotika
Cita veida cilvēki vienkārši neredz kļūdu. Tas nozīmē, ka Pat saskaroties ar pierādījumiem, viņi nespēj pieņemt, ka tā ir viņu vaina.
Šī cilvēku grupa līdz galam noliegs, ka ir izdarījusi ko sliktu. Tās ir personas, kas nespēj pārvaldīt vainas apziņa
Tā ir mana vaina: pārāk liela atbildība
Lai mācītos no savām kļūdām, mums jāatzīst, ka kļūdījāmies, un jābūt gataviem izrunāt tādas frāzes kā atbildība ir mana. Par laimi daļa iedzīvotāju spēj atzīt, ka ir pieļāvuši kļūdu un tādā veidā ir gatavi labot, labot, atvainoties un uzlabot .
Tomēr mums jābūt uzmanīgiem, jo dažreiz mēs saskaramies ar cilvēkiem, kuru attieksme ir galējā pusē: tas ir, viņi uzņemas ne tikai savu, bet arī citu atbildību . Šie cilvēki iegulda pārmērīgi daudz enerģijas kļūdu labošanā un var uzlikt sev ļoti smagus sodus par kļūdām, ko piedēvē sev.
Pieredze ir vārds, ko mēs visi dodam savām kļūdām.
-Oskars Vailds-
Galu galā kļūdīties ir cilvēcīgi, taču arī mācīties no kļūdām, nevis tās noliegt, ir cilvēcīgi. Patiešām, tā ir iespēja pilnveidoties un labāk iepazīt vienam otru. Tas nenozīmē, ka mums katru dienu ir jāpieļauj kļūdas, bet, ja tā notiek netērēsim šo iespēju mācīties, tieši noliedzot savas kļūdas.
