Emocionālo pašregulāciju var trenēt

Neviens nav brīvs, ja viņš nav pats sev saimnieks. Kļūstot par sevi, emocionālajai pašregulācijai ir galvenā loma. Šos vārdus Epiktēts teica jau pirms 2000 gadiem, un ir grūti saprast, kāpēc psiholoģija emocijām nepiešķīra pareizo aktualitāti līdz 1995.gadam, kad tā tika publicēta Emocionālā inteliģence par Danielu Golemanu

Mūsdienu neirozinātne izceļ amigdalas lomu impulsīvās un nemierīgās emocionālās reakcijās. Tomēr cita smadzeņu daļa vada adekvātas atbildes izstrādi (Goleman 1996). Tāpēc emocionālo reakciju regulēšanu var apmācīt. Otrkārt Golemans emociju apmācība var mums palīdzēt:

Motivējiet mūs .
• Neatlaidīgi centieties, neskatoties uz iespējamām neapmierinātībām.
Pārbaudiet impulsus(emocijas var izpausties 4 līmeņos: ķermeņa, kognitīvā, emocionālā un impulsu).
• Aizkavēt gandarījumu.
• Regulējiet savu garastāvokli.
• Neļaujiet trauksmei traucēt mūsu izziņas spējas.
• Esiet empātisks un uzticēties citiem.

Dusmas, aizvainojums un greizsirdība nemaina citu cilvēku sirdis, tie maina tikai jūsējo.

– Šenona L. Aldera –

Evolūcijas cēlonis un nepieciešamība trenēt emocionālo pašregulāciju

Spēja iegūt ātru ķermeņa reakciju e milisekundes bīstamās situācijās mūsu senčiem noteikti bija vitāli svarīgas . Šī konfigurācija palika iespiesta smadzenes no visiem protozīdītājiem, ieskaitot cilvēkus.

Zīdītāju rudimentāri mazās smadzenes nodrošina ļoti ātru emocionālu reakciju. Tomēr tā vienlaikus ir arī rupja atbilde.

Tomēr pastāv problēma: amigdala bieži pieļauj kļūdas . Tas saņem informāciju par vienu neironu un tikai nelielu daļu no signāliem, ko savāc acis vai ausis. Lielākā daļa signālu sasniedz citas smadzeņu zonas, kurām nepieciešams ilgāks laiks, lai analizētu informāciju un iegūtu precīzāku nolasījumu (Goleman 2015).

Pašregulācija un sociāli emocionālā mācīšanās

Visas emocionālās inteliģences prasmes attīstās mācoties no bērnības. Sociāli emocionālās mācību programmas ir izstrādātas, lai sniegtu bērniem to, kas viņiem nepieciešams, attīstoties viņu smadzenēm; tāpēc tiek teikts, ka tie ir pielāgoti attīstībai (Goleman 2015).

Smadzenes ir pēdējais orgāns organismā, kas sasniedz anatomisku briedumu . Ja mēs novērojam izmaiņas, kas katru gadu notiek bērna domāšanas, uzvedības un reakcijas veidā vai bērnības attīstības fāzēs, mēs faktiski būsim liecinieki viņa smadzeņu attīstība .

Hipotalāma-hipofīzes-virsnieru ass aktivizēšana traucē kognitīvo efektivitāti un mācīšanās . Kad mēs koncentrējamies uz bažām, dusmām, mokām vai citām emocijām, kas izraisa augstu stresa līmeni, mums būs mazāka uzmanība. Emocionālā pašregulācija palīdz identificēt šos mehānismus un pielāgot tos personīgajam kontekstam.

Savukārt, ja izdodas kontrolēt šos mazos emocionālos incidentus, palielinās darba atmiņa, t.i., uzlabojas informācijas iegaumēšanai nepieciešamā uzmanība. Sociāli emocionālā mācīšanās māca mums pārvaldīt šīs kaitīgās emocijas kas savukārt veicina mācīšanos.

Kā saglabāt emocionālo mācīšanos?

Emocionālā pašregulācija palīdz mums pielāgoties emocionālā haosa brīžiem. Ja mums izdodas neatlaidīgi mācīties, tiek radītas jaunas ķēdes; ķēdes iegūs arvien lielāku spēku, līdz kādu dienu smadzenes strādās pareizi, divreiz nedomājot.

Protams, pieaugušais var pielietot to pašu prasmju kopumu savā darba vidē, lai uzlabotu savu sniegumu . Nekad nav par vēlu pilnveidot savas prasmes emocionālās pašregulācijas jomā.

Emocijas neizraisa sāpes. Emociju pretošanās vai apspiešana izraisa sāpes.

- Frederiks Dodsons -