Garlaicības sajūta jūsu attiecībās kā pāris ir tikpat normāla kā tad, ja jums ir garlaicīgi darbā, ar ģimeni vai jebko citu . Sāksim ar to, ka garlaicība nav tik slikta sajūta, kā daudzi uzskata. Tas ir kā saslimt ar gripu, tā šad un tad var gadīties ikvienam.
Mēs varam definēt garlaicību kā stāvokli, kurā nav intereses vai motivācijas. Etimoloģiski tas izriet no Provansas enoja atvasinājums no enojar, kas savukārt cēlies no vēlīnā latīņu valodas inodiare, kas nozīmē ienīst.
Noteiktos apstākļos būt garlaicīgi ar savu partneri draugu lokā vai darbā ir pilnīgi normāli. Tās vienkārši ir sekas, nevis problēma pati par sevi. Tāpat kā nakts ļauj novērtēt dienu (un otrādi), garlaicības periodi arī ļauj novērtēt jaunas lietas.
Dod man dvēseli, kas nepazīst neapmierinātību, kurnēšanu, nopūtas un sūdzības. Neļaujiet man pārāk daudz uztraukties par to invazīvo lietu, ko es saucu par 'es'.
- Tomass Mors-
Pārdomas par garlaicību
Garlaicība ir depresijas pirmā māsa, bet ne tās sinonīms. Tas ir stāvoklis, kas rada diskomfortu un viegli noved pie skumjām. Dažreiz tas liek mums uzdot sev jautājumus par dzīves jēgu, rosinot savas domas. Pēc kāda laika tas varētu mūs novest izmisumā.
Īzaks Asimovs viņš reiz teica, ka garlaicība kļūs par mūsdienu lielo slimību. Kāpēc tikai modernie laiki? Vai citos laikos tas nepastāvēja? Varbūt šīs sajūtas konotācija ir mainījusies un mūsdienās tā ir ieguvusi izteikti negatīvu nozīmi un šī iemesla dēļ tā netiek pieļauta.
Cilvēkam kļūst garlaicīgi, ja viņa dzīvē nav jautrības. Tas ir kā dzīvot citā realitātes versijā. Tas rodas, kad aktivitātes vai ikdienas rutīnas kļūst pārāk atkārtotas vai ja nav mērķu vai tie zaudē savu pievilcības spēku.
Garlaicības sajūta pārī
Kad atrodas pāris parādās garlaicība un parasti tiek interpretēta kā trauksmes signāls. Pirmā doma, kas nāk prātā, ir aizdomas, ka mīlestība beidzas. Tie, kuriem ir ilgtermiņa attiecības, zina, ka tas tā nav. Mīlestība un garlaicība pret savu partneri ir realitāte, kas, lai arī šķiet pretrunīga, pastāv līdzās.
Biežākā situācija ir tāda, ka pēc dažiem kopdzīves gadiem pārī parādās garlaicība. Daži pētījumi liecina, ka kritiskais brīdis ir no četriem līdz septiņiem gadiem no attiecību sākuma.
Šis laika posms ir noteikts īpašu iemeslu dēļ. Pēc četriem attiecību gadiem smadzenes pārstāj izdalīt dopamīnu un citas vielas, kas saistītas ar iemīlēšanos. Septiņi gadi antropoloģiski sakrīt ar ciklu, kas pabeidz bērna izglītību. Tāpēc no bioloģiskā viedokļa esam gatavi iztikt bez pāra, kad sugas izdzīvošana ir pilnībā garantēta.
No psiholoģiskā viedokļa garlaicība pārī var norādīt, ka romantiska mīlestība tas ir beidzies. Taču Sandras L. Marejas Deila V. Grifinas un Džona G. Holmsa veiktais pētījums atklāj – jo idealizētāka ir iemīlēšanās fāze, jo mazāka iespējamība, ka pēc šīs fāzes beigām parādīsies garlaicība.
Pieķeršanās trauksme
Kad divi cilvēki iemīlas, viņos aktivizējas t.s trauksme no pieķeršanās. Mīlestības attiecību uzsākšana ar kādu rada pārliecību, ka jūsu dzīve piedzīvo paplašināšanos. Tā jūtas kā sava veida psiholoģiska pamošanās, kas izraisa ļoti patīkamas sajūtas.
Tāpēc rodas vajadzība pēc aizsardzības un komforta, bet arī bailes no zaudējuma. Pretlīdzeklis tam visam ir mīļotā cilvēka tuvums. Kad viņš ir klāt un viņam ir tādas pašas jūtas kā mums, nemiers mazinās. Tas, kas jums nepieciešams, ir saikne ar savu mīļoto.
Laikam ejot, šī individuālās paplašināšanās un psiholoģiskās pamošanās sajūta izgaist. Tas, kas bija neparasts, kļūst par ikdienišķu un novitātes sajūta mazinās vai pat pazūd. Iepriekš izjustais entuziasms un patīkamās sajūtas izšķīst nebūtībā. Šis ir brīdis, kad pāra iekšienē iespējams izjust garlaicību.
Ar grūtībām viss atgriezīsies tā, kā bija sākumā. Tomēr tas ir iespējams atdzīvināt attiecības un izvairīties no garlaicības. Jaunu lietu ieviešana un jaunu aktivitāšu veikšana ir labākais veids, kā modināt savstarpēju interesi. Turklāt ir lietderīgi individuāli attīstīties, lai mainītu šo sajūtu un izvairītos no tās uz visiem laikiem stagnācijas.
