Uzklāt galdu. Tukši krēsli. Izjukušas attiecības. Šķirtas ģimenes. Ziemassvētki, prieka un atkalredzēšanās periods, ir nostalģijas, skumju, ciešanu un nelaimes nokrāsas. Šiem datumiem raksturīgā vieglprātība vairs nepastāv. Mēs vairs neuztveram prieku no sava krēsla.
Vairs ne. Ziemassvētki vairs nav tā gaisma, kas vienmēr deg, jo kāds pietrūkst, jo viss mainās, gadiem ejot un mēs zaudējam to brīnišķīgo emociju, kas mūs pārņēma bērnībā, mēs atsakāmies no nevainības, kas lika mums novērtēt katru sīkumu. Pat visniecīgākā banalitāte bija pilna ar dzīvu maģiju, ko tagad neļauj saskatīt aizvainojums un nebūšanas.
Kāpēc šajos brīžos mūs pārņem skumjas? Kad tuvojas svētki un sāk veidoties gatavošanās, dāvanas, dekorācijas un ēdienkartes izvēle i atmiņas tie lido un nolaižas mūsu prātā. Mēs nevaram no tā izvairīties. Ziemassvētku uzbudinošais spēks liek mums vairāk pamanīt nebūšanas, tīši izlemtās un notiekošās.
Cik no mums ir 24. datumā? Un 25.? Kurš nāks? Un kur es stāvu?
Cik no mums ir 24. datumā? Un 25.? Kurš nāks? Un kur es sēdēju? Šie jautājumi neizbēgami rodas tukšu krēslu klātbūtnē, kas atbilst cilvēkiem, kuri ir aizvākušies vai miruši. Atmiņas par nodzīvotajiem laikiem, kas tagad šķiet laimīgāki, pilnīgāki, vairāk mūsējie, salīdzinot ar tiem, kas drīz pienāks, un tagadējiem.
Cilvēki, kas ir tālu, tie, kurus dzīve ir nostādījusi uz cita ceļa, tie, kas izvēlējušies tur nebūt, tie, kuri ir radījuši dusmu, tie, kurus aizved nāvi . Tie tukšie krēsli, kurus neviens fiziski šajos datumos neaizņem, mūs pavada, lai pārceltu ciešanas uz pašreizējo brīdi.
Ciešanas, kuras anestēzija un iemidzināja dzīves ikdiena. Sāp tukši krēsli tās piepilda mūsu acis ar asarām, tās piepilda mūsu dvēseli ar sāpēm un saturēja apskāvienus, kas paliek bez ķermeņa, pie kā pieķerties.
Protams, ka viņiem sāp. Bet tukšajos krēslos ir vieta, kur apskaut, pieņemt un bez bailēm nosaukt, jo mēs varam raudāt prombūtne bet aizņemtie krēsli ir pelnījuši mūsu smaidu.
Nav nepieciešams sevi piespiest būt dzīvespriecīgiem, bet ir labi meklēt miera un klusuma stāvokli. Bailes, ciešanas un skumjas nav mūžīgas, pat ja tās mūs biedē.
Tukši krēsli: Ziemassvētki ir pretruna
Ziemassvētki ir patiesa pretruna. Maģija, kas rodas, daloties labos brīžos, cieši saduras ar ciešanām, ko izraisa prombūtnes no vēlmes atkal redzēt mirušo no sirdsapziņas pārmetumiem par tukšu krēslu pēc izvēles vai dēļ strīdi panākumi gadu gaitā.
Šajā ziņā ir ļoti svarīgi, lai klātesošie runātu dabiski un ļautu šai sajūtai iznākt no sirds. Citādi tukšā krēsla ēna visus inficēs ar pretrunīgu garastāvokli un radīsies nepateiktu vārdu atmosfēra.
Mēs nevaram novērst, ka daži krēsli paliek tukši, taču jāatceras, ka ir arī aizņemti krēsli, kas ir pilni klātbūtnes un mīlestības. Droši vien ne visi aizņemtie krēsli liek mums justies labi, taču tas nedrīkst atņemt to nozīmi, kas liek mums justies labi. Mums jāatceras, ka agri vai vēlu dzīve mūs šķirs no krēsliem, kurus mēs šodien tik ļoti mīlam.
Šajos svētkos, ko vieni ilgi gaidījuši un citu atraidījuši, mums ir jāpauž tosts par visu, kas mums ir. Jo vienmēr ir labi pacelt glāzes un būt pateicīgiem, ka mūsu Sirds joprojām sit. Dosim mieru aizņemtajiem krēsliem un atcerēsimies tos labos laikus, kad tukšie krēsli vēl bija pie mums.
Tagad mums atliek tikai novēlēt jums brīnišķīgus prieka un laimes pilnus svētkus. Priecīgus Ziemassvētkus!
